(Original article: The Promise of a Post-Copyright World. Translation by Valdis Vītoliņš, originally posted at http://odo.lv/Training/Copyrights.)

Pārsteidzošā autortiesību vēsture un pasaule bez tām

Anotācija

Internets ar tā momentāno un praktiski bezmaksas izplatīšanas iespēju ir padarījis šo biznesu par novecojušu. Un ne tikai novecojušu, bet par šķērsli sabiedrības tālākai attīstībai, lai ko arī neapgalvotu autortiesību aizstāvji. Aizliegums cilvēkiem brīvi dalīties ar informāciju apmierina neviena cita, kā tikai izdevēju intereses. Lai arī industrija vēlas, lai mēs ticam, ka izplatīšanas aizliegumi ir saistīti ar autoru iztikas nodrošināšanu, viņu apgalvojumi neiztur pat nelielu pārbaudi. Lielākajai autoru daļai autortiesības nedod nekādu ekonomisku labumu. Protams, ir dažas retas zvaigznes (dažas no tām diezgan talantīgas), kuru darbus šī industrija atbalsta. Šīs zvaigznes iegūst investīciju lauvas tiesu un attiecīgi rada arī lielāko daļu investoru peļņas, kurā tie dalās ar autoru uz daudz labvēlīgiem noteikumiem kā parasti, jo autoram šādā gadījumā ir daudz lielāka ietekme. Nav brīnums, ka šīs zvaigznes industrija izmanto kā autortiesību labumu piemērus.

Tomēr uzskatīt, ka šie daži piemēri parāda dzīves īstenību, būtu reklāmas jaukšana ar realitāti. Vairumam autoru dzīve nebūt nav tik rožaina, un nekad nebūs, ja šī sistēma netiks sagrauta. Un tāpēc pat pēc trīssimt autortiesību gadiem ir saglabājies dzīvs stereotips par trūcīgo mākslinieku.

Saturs

• Pārsteidzošā autortiesību vēsture un pasaule bez tām
  • Autortiesību vēsture
  • Tikai bizness
  • Internets
  • Pelnīt bez autortiesībām?
  • Brīvā programmatūra
  • Autortiesību mīti
• Vecā un jaunā pasaule
  • Saites uzziņām

Autortiesību vēsture

Pirmais autortiesību likums bija cenzūras likums. Tam nebija nekādas saistības ar autoru tiesību aizsardzību vai mudinājumu radīt jaunus darbus. Sešpadsmitā gadsimta Anglijā autoru tiesībām nekas nedraudēja, un drukāšana mašīnas parādīšanās (pasaules pirmā kopēšanas mašīna) bija tieši tas, kas rakstniekus mudināja rakstīt. Mudināja tik ļoti, ka Anglijas valdībai radās aizdomas, ka tiks publicēti pārāk daudz darbi, nevis pārāk maz. Pirmo reizi, izmantojot jauno tehnoloģiju, varēja tikt izplatīti musinoši darbi, un valdībai steidzīgi bija nepieciešams veids, kā kontrolēt drukāto materiālu izplatību. Cenzūra tajā laikā bija tikpat pašsaprotama valdības funkcija kā ceļu būve.

Lai atrisinātu šo problēmu, valdība nolēma nodibināt privātu cenzoru ģildi – Londonas Rakstāmlietu Kompāniju (London Company of Stationers), kuras peļņa būtu pilnībā atkarīga no tā, cik labi tā veiks savas funkcijas. Rakstāmlietu kompānijai valdība piešķīra monopoltiesības uz visiem Anglijā drukātajiem darbiem, gan jau esošajiem, gan jaunajiem, bet ģildei tāpēc rūpīgi jāseko līdzi tam, kas tiek drukāts. Ģildei piešķīra ne tikai ekskluzīvas darbu drukāšanas tiesības, bet arī tiesības meklēt nelegālas tipogrāfijas un nelegāli izdotus darbus, un tos iznīcināt. Nevienu grāmatu nedrīkstēja izdot, ja tā nebija ierakstīta ģildes Reģistrā, un nevienu darbu nedrīkstēja reģistrēt, pirms tas nebija izgājis cenzora pārbaudi. Patiesībā Rakstāmlietu kompānija kļuva par valdības privātu pelnošu informācijas policiju ¹.

Bija atklāti redzams, ka sistēma ir radīta grāmatu izdevējiem un valdībai nevis autoriem. Jaunas grāmatas reģistrēja nevis ar autora, bet gan ar izdevēja vārdu. Pēc vienošanās tikai reģistrā minētajam izdevējam bija ekskluzīvas izdevumu “kopēšanas tiesības” (copyrights). Visus kopēšanas pārkāpumus un domstarpības risināja Kompānijas Asistentu Tiesa ².

Tā nebija senāku laiku likuma formalizēšana. Bet arī nebija tā, ka autoriem pirms tam bija autortiesības, kuras viņiem atņēma un nodeva Rakstāmlietu ģildei. Rakstāmlietu ģildes tiesības bija jauns likums, ko izveidoja, ievērojot senu to laiku praksi, kurā ģildēm kā kontroles līdzekli piešķīra monopoltiesības. Pirms tam “kopēšanas tiesības”, t.i. privātīpašuma veids – neļaut citiem kopēt – nepastāvēja. Cilvēki vienkārši drukāja darbus, kurus vēlējās, ja radās iespēja kaut ko drukāt, un, pateicoties tam, tika izdoti daudzi vērtīgi gara darbi, kas ir nodzīvojuši līdz mūsdienām. Ja kāds vēlējās izdot noteiktu dokumentu ar potenciāli graujošu saturu vai slēpjamiem datiem, protams, valdība varēja aizliegt tā izdošanu, bet tas notika tāpēc, ka valdība to uzskatīja par bīstamu vai musinošu, nevis tāpēc, ka tika pārkāptas kāda īpašumtiesības. Bija arī īpaši gadījumi, tajā laikā saukti par “patentiem”, kas deva ekskluzīvas tiesības noteiktu grāmatu veidu izdošanai. Bet pirms  Rakstāmlietu Kompānijas, nepastāvēja ne vispārīgi ierobežojumi drukāšanā, ne arī pastāvēja “autortiesības” kā juridisks īpašums, kas kādam var piederēt.

Apmēram gadsimtu un trešdaļu šī partnerība starp Rakstāmlietu ģildi un valdību darbojās ļoti labi. Rakstāmlietu ģilde, izmantojot savu monopolu, guva labu peļņu, bet valdība caur viņiem kontrolēja drukātās informācijas apriti. Tomēr septiņpadsmitā gadsimta beigās, sakarā ar lielām politiskajām izmaiņām, valdība cenzūru padarīja pielaidīgāku un paredzēja atcelt Rakstāmlietu ģildes monopolu. Tas nozīmēja, ka drukāšanai vajadzētu atgriezties iepriekšējā anarhijā, un, protams, tas bija ekonomiskais drauds Rakstāmlietu ģildei, kas bija pieradusi pie savām ekskluzīvajām drukāšanas tiesībām. Monopola izbeigšanās varēja būt laba ziņa ilgi apspiestajiem neatkarīgajiem autoriem un pagrīdes drukātājiem, bet Rakstāmlietu ģildei tā bija katastrofa. Tāpēc viņi ātri izstrādāja stratēģiju, kā saglabāt savu stāvokli jaunajā politiskajā vidē.

Rakstāmlietu ģilde izveidoja savu stratēģiju, balstoties uz to būtisko faktu, kas saglabājies līdz pat mūsdienu izdevēju konglomerātiem – rakstniekiem nav līdzekļu izplatīt savu darbu pašiem.

Grāmatas rakstīšanai ir nepieciešams vien laiks, papīrs un tinte. Bet tās izplatīšanai ir nepieciešama prese, drukājamais materiāls un transports, kas prasa lielas investīcijas. Tāpēc ģilde izsecināja –  cilvēkiem, kas raksta, lai padarītu savu darbu pieejamu sabiedrībai, vienmēr būs nepieciešami izdevēji. Viņi savā stratēģijā maksimāli izmantoja šo faktu. Viņi devās uz parlamentu un piedāvāja tam laikam jaunu koncepciju – autoriem ir īpašas īpašumtiesības uz savu darbu (autortiesības) ³, kuras var nodot citiem ar līgumu, tieši tāpat kā jebkuras citas īpašumtiesības. 

Parlamenta pierunāšana viņiem izdevās. Rakstāmlietu ģilde pārcieta cenzūras pārtraukšanu, un viņi zināja, ka jaunās autortiesības, kas sākotnēji pieder darba autoram, tik un tā nonāks viņu īpašumā, jo autoram šīs tiesības būs jāpārdod, lai nodrošinātu sava darba izplatīšanu. Par autortiesību likuma detaļām bija politiski ķīviņi, bet beigu beigās abas galvenās ģildes piedāvātās idejas likumā palika, un autortiesību likums kļuva par daļu un Anglijas impērijas likumiem. Pirmais moderno autortiesību likums ir formulēts “Annas statūtos” (Statute of Anne), kurus izdeva 1709. gadā un tie stājās spēkā 1710. gadā.

Autortiesību aizstāvji parasti min “Annas statūtus”  kā brīdi, kad autoriem beidzot tika piešķirtas sava darba aizsardzības iespējas, ko viņi tik ilgi bija gaidījuši. Šī ideja tiek pausta pat šodien ne tikai preses laidienos, bet pat juridiskās atsaucēs. Bet šī brīža pasniegšana kā autoru sen gaidīta uzvara runā pretī gan veselajam saprātam, gan vēstures faktiem ⁴, iet pat tālāk un saka “Autortiesības mēs varam raksturot kā vienu no nozīmīgākajām vēstures pīlēm”.”). Autori, kam pirms tam autortiesību nebija, neredzēja nekādu vajadzību tās pēkšņi pieprasīt un izmantot savu darbu izplatīšanas ierobežošanā. Apdraudēts tika Rakstāmlietu ģildes monopols, un Annas statūti bija tiešs viņu kampaņas un lobēšanas rezultāts. Tā laika ievērojams politiķis lords Kemdens (Camden), teica ⁵.

..Rakstāmlietu ģilde atnāca uz parlamentu ar petīciju asarām acīs, bezcerīgi un nelaimīgi. Lai radītu līdzjūtību, viņi bija paņēmuši sev līdzi sievas un bērnus, un aicināja parlamentu ar likumu nodrošināt viņiem iztiku..

To, ka autortiesības pieder autoram, viņi piedāvāja tikai tāpēc, lai likums būtu patīkamāks pieņēmējiem, jo viņi pilnīgi pareizi paredzēja, ka vairumā gadījumu autors tās pārdos grāmatu izdevējam.

Šis piedāvājums bija ļoti viltīgs gājiens, jo viens no parlamenta plāniem bija novērst līdz tam pastāvošo grāmatu izdošanas monopolu, jo tas varētu atjaunot grāmatu cenzēšanas iespējas. Benžamins Keplens (Benjamin Kaplan), atvaļināts Hārvardas universitātes juridiskās fakultātes, kas detalizēti studējis autortiesību vēsturi, precīzi raksturo Rakstāmlietu ģildes nostāju:

Annas statūti ir kā kūpošs ierocis autortiesību likumu vēstures kontekstā. Tajā mēs varam redzēt mūsdienu autortiesību mehānismu nesagrozītā formā. Autortiesības ir parādītas kā viens no īpašumtiesību veidiem, bet šo īpašumu ir paredzēts nodot izdevējiem. Ir runāts par labumu sabiedrībai, ka tas iedvesmos cilvēkus rakstīt grāmatas, bet nav teikts ne vārda par to, ka rakstnieki varētu rakstīt arī bez šādām autortiesībām. Bet ir minēts ģildes arguments, ka bez drukāšanas tiesībām, kas ierobežo citu un garantē viņu tiesības, viņi nevarētu atļauties grāmatas drukāt. Un no tā viņi izsecina, ka, ja autoriem nebūs pieejams garantēts izplatīšanas veids, autori nevēlēsies rakstīt jaunus darbus. 

Ar tā laika tehnoloģijām šiem argumentiem bija zināms pamats. Lai izdotu perfektu kopiju, bija nepieciešama pieeja tai pašai presei un burtiem. Ja vēlējās atbalstīt uzticamu pavairošanas veidu, bija nepieciešams dot zināmas privilēģijas pirmajam izdevējam un autortiesību likums to nodrošināja. Savukārt izdevēji bija spiesti maksāt autoram par savām ekskluzīvajām izdošanas tiesībām (lai gan patiesībā ģilde bieži vien autoram maksāja pirms tam, lai nodrošinātos, ka autors darbu uzraksta līdz galam). Autoriem, kuriem izdevās pārdot savas autortiesības izdevējiem nebija īpaša iemesla iebilst, un gluži dabīgi, ka mēs nedzirdam par tiem autoriem, kam nav tā paveicies. Lai arī autortiesību konsolidācija izdevēju rokās samazināja pirms tam plaši pastāvošo autoru patronāžu ⁷,  tomēr daži autori varēja pilnībā iztikt no autortiesību daļas maksājumiem, ko tiem samaksāja izdevēji. Tas, ka izdošanas tiesības piederēja tikai vienam, arī neļāva veidoties atdarinājumiem un plaģiātiem, jo tā laika autoriem nebija vienkāršu veidu, kā tie varētu atbalstīt vai noraidīt dažādās variācijas.

 Tomēr kopējais vēsturiskas pamats ir skaidrs – autortiesības izstrādāja izdevēji, lai subsidētu izdevējus nevis radītājus.

Tikai bizness

Mūsdienu autortiesību aizstāvji nekad nemin šo nepatīkamo faktu, jo, to pieminot, visu turpmāko autortiesību likumu paplašinājumu un izmaiņu mērķi kļūst acīmredzami. Annas statūti bija tikai sākums. Legalizējot faktu, ka autortiesības vispār pastāv, Anglijas valdība ir bijusi spiesta paplašināt tās arvien tālāk un tālāk. Rezultātā ir izveidojusies gara juridiskā sāga, bet būtība tik un tā ir skaidra – tā ir gadsimtiem ilgusi tiesāšanās un lobēšana par to, kas pienākas izdevējiem nevis autoriem. Autortiesības izdevēji izdomāja tikai priekš tam, lai noslēptu savas biznesa intereses,  pēc tam, kad viņiem atņēma uz cenzūru balstītās monopoltiesības. Kad viņi atklāja, ka šis paņēmiens strādā, viņi turpināja nostiprināt šīs tiesības arvien vairāk un vairāk.

Un šī tendence ir spēkā arī šodien. Katrreiz, kad ASV kongress paplašina autortiesību pielietojumu, tas ir izdevēju industrijas interesēs. Šad tad viņi izceļ skatlogā vienu otru rakstniecības vai mūzikas superzvaigzni kā savu pūliņu cilvēcisko seju, tomēr jebkurā gadījumā ir skaidrs, kas notiek patiesībā. Jums tikai nepieciešams uzzināt, kas apmaksā juristu un lobētāju rēķinus, un kādi uzvārdi parādās tiesvedības protokolos. 

Tomēr šīs industrijas gadsimtiem ilgusī cīņa par arvien stingrākiem autortiesību likumiem nav vienkārša neskarto zemju apgūšana. Tā ir dabīga atbilde uz mūsdienu tehnoloģiju attīstību. Preses un vēlāk arī skaņu disku ierakstu tehnoloģijas padarīja mākslas darbus neatdalāmus no to fizisko nesēju radīšanas un izplatīšanas. Autoriem bija nepieciešami izdevēji tāpat kā elektrībai ir nepieciešami vadi. Vienīgais ekonomiski izdevīgais veids, kā autoram sasniegt savu lasītāju vai klausītāju, bija izmantot masveida ražošanu – vienlaicīgu n-to tūkstošu kopiju izgatavošanu un to fizisku pārvadāšanu pa visu pasauli pārdošanas vietās. Pirms šādas nopietnas investīcijas, izdevējs pilnīgi dabīgi vēlas nopirkt izplatīšanas tiesības no autora, un pilnīgi dabīgi ir ieviest arvien stingrākus autortiesību likumus, lai nodrošinātos, ka šīs milzīgās investīcijas tiek atpelnītas. 

Tā nav nekāda ekspluatēšana – vienkārši tāds ir izdevēju bizness. Raugoties no biznesa viedokļa, izdošana ir neparedzama un riskanta nodarbe. Fiziskā nesēja izgatavošanai ir lielas sākotnējās izmaksas (vienalga vai tas ir miris koks, magnētiskā lente, vinila vai aluminizēts disks) un tam ir nepieciešama sarežģīta aparatūra. Un maksimāli precīza pirmās kopijas izveide ir kritiska, jo visas kļūdas, kas ir ielaistas pirmajā kopijā, tiks reproducētas visos pārējos kopiju tūkstošos.  Nav praktiski nekādu iespēju pakāpeniskai darba uzlabošanai, un darbam ir jābūt tuvu ideālam, pirms vēl kāds to vispār ir ieraudzījis. Visas pielaistās kļūdas būs jāpacieš līdz tam laikam, kamēr varēs atļauties izlaist nākamo metienu. Izdevējam ir jānodrošina arī izplatīšana, ar kuģiem, automašīnām u.c. Beigās, it kā ar to visu vēl nepietiktu, izdevējam ir jānodrošina reklāmas un publicitātes kampaņas, lai par to uzzinātu potenciālie pircēji, un kaut nedaudz palielinātu veiksmes iespēju. 

Kad saprotam, ka tas viss ir jāpadara pirms darbs ir ienesis kaut vienu santīmu, neizbrīna, ka izdevēji cīnās par stingrākām autortiesībām. Jebkurā darba sagatavošanas brīdī izdevējs riskē vairāk nekā autors. Autoram var nebūt vēlme kontrolēt sava darba kopēšanu, bet izdevējam ir. Un kamēr mārketingu apmaksā ar autortiesību ieņēmumiem, autoriem, protams, izdevēji ir nepieciešami arvien vairāk. Bet ieņēmumu koncentrēšana dažās rokās rada nenovēršamu bruņoto sacensību. 

Internets

Interneta parādīšanas pilnībā izmainīja pastāvošo iekārtu. Tā jau ir klišeja teikt, ka internets ir izmainījis pasauli tik pat pamatīgi kā prese. Bet šī revolūcija ir savādāka. Prese ļāva vienu grāmatu pārvērst tūkstoš grāmatās, tomēr šīs grāmatas vēl arvien ir jānogādā līdz lasītājiem. Grāmatas ir ne tikai veids, kā tās tiek patērētas, tās ir arī veids, kā tās tiek nogādātas līdz patērētājam. Līdz ar to, izdevēja kopējos izdevumus nosaka tas, cik kopijas tiek izgatavotas, un tāpēc ir pamats prasīt, lai katrs grāmatas lietotājs apmaksā savu izdevumu daļu. Ja viņa rokās ir grāmata vai disks, tam kaut kā līdz turienei bija jānokļūst, un tas nozīmē, ka tas arī kaut ko maksāja. Izdaliet kopējās izmaksas ar kopiju skaitu, pievienojiet nelielu peļņu, un jūs apmēram noteiksiet, kādai būtu jābūt grāmatas cenai. 

Tomēr šodien, pateicoties internetam, izplatīšanas veids un lietošana vairs nav savstarpēji saistīti. Datus var nosūtīt pa vadiem praktiski par velti, bet lietotājs tos var izdrukāt pie sevis par viņam pieņemamām izmaksām un tādā kvalitātē, kā viņš to var atļauties ⁸. Turklāt arī galvenās kopijas jēdziens ir novecojis. Izgatavot taustāma darba precīzu kopiju ir diezgan sarežģīti, savukārt izgatavot neprecīzu digitālo kopiju ir pat daudz sarežģītāk, nekā iegūt pilnīgi precīzu>.

Tāpēc prasīt nodevu par katru kopiju, neskatoties, uz to, kas tās ir izgatavojis, ir pilnīgi nepareizi. Izgatavošanas un izplatīšanas izmaksas tagad ir praktiski nemainīgas, neskatoties uz to, cik daudz kopijas tiek izgatavotas. No sabiedrības viedokļa katrs lats, kas tiek pārmaksāts lai darbs vispār tiktu radīts, ir nevajadzīga izšķērdēšana un lieks kavēklis darba izplatīšanai visefektīvākajā un dabīgākajā veidā. 

Internets izdarīja to, ko Rakstāmrīku ģilde nekad negaidīja – tas padarīja viņu argumentus par hipotēzi. Vai mākslinieki radīs, ja nebūs centralizēta izplatīšanas veida? Pat virspusēja iepazīšanas ar internetu pierāda atbildi – protams viņi radīs. Viņi jau tagad to dara. Datoru lietotāji mierīgi ieraksta savus CD mājās, un lēni, bet nenovēršami, mūziķi pierod pie savu ierakstu publicēšanas internetā bez maksas ⁹. Internetā ir pieejami neskaitāmi publicistikas un daiļliteratūras darbi. Grāmatu drukāšana pēc pieprasījuma pagaidām vēl ir diezgan reta parādība, jo to izgatavošanai nepieciešamā aparatūra vēl ir diezgan  dārga. Bet tā kļūst arvien lētāka un ir tikai laika jautājumus, kad tā nonāks līdz kopēšanas pakalpojumu sniegšanas birojiem. No izplatīšanas viedokļa  starp mūziku un tekstu nav principiālas atšķirības. Drukāšanas un iesiešanas tehnoloģijai paliekot arvien lētākai, arī rakstniekiem būs arvien lielākas iespējas rīkoties tāpat kā mūziķiem, un tas novedīs pie tā, ka pēc pašu autoru izvēles arvien vairāk un vairāk materiālu būs pieejami bez jebkādiem ierobežojumiem.

Pelnīt bez autortiesībām?

Kāds var iebilst, ka rakstnieki ir vairāk atkarīgi no autortiesībām kā mūziķi. Tā kā mūziķi lielākos ieņēmumus iegūst, uzstājoties koncertos, viņi var atļauties atdot ierakstus par brīvu. Bet rakstnieki neuzstājas, viņi nonāk līdz saviem cienītājiem ar grāmatu. Vai viņi var pietiekami pelnīt, neradot mākslīgu savu darbu trūkumu?

Iedomājieties vienkāršu gadījumu: jūs ieejat tuvākajā drukāšanas birojā un norādiet apkalpotājam tīmekļa adresi ar drukājamo grāmatu. Dažas minūtes vēlāk apkalpotājs sniedz jums tikko izdrukātu grāmatu ar sekojošiem vārdiem:

Tas maksās četrus latus. Ja vēlaties ziedot autoram, tad pieci lati. Vai ziedosiet autoram?

Vai jūs teiksiet “jā”? Varbūt teiksiet, bet varbūt arī ne. Tomēr statistika rāda, ka muzejos, kuros prasa ziedot, vairums apmeklētāju ziedo. Šī pati statistika ir spēkā kopēšanas birojā. Vairums cilvēku labprāt ziedo, ja reiz ir atvēruši maku un zina, ka ziedojums tiks izlietots labiem mērķiem. Ja cilvēki nevēlas ziedot nelielas summas, tad parasti tas ir tāpēc, ka nav pietiekami ērti (čeka rakstīšana, vēstules sūtīšana u.tml.). Bet, ja ziedotu tikai puse vai pat mazāk, autori tik un tā par savu darbu saņemtu vairāk, nekā tie saņem par līdzšinējo autoratlīdzību, un iespējams, ka tad viņi beidzot varēs savus lasītājus padarīt par darba izplatīšanas sabiedrotajiem nevis ienaidniekiem.

Šis nav vienīgais iespējamais veids un ir iespējami daudzi citi. Tiem, kam labprātīgi ziedojumi nešķiet uzticami, var izmantot sakrāj un izlaid pieeju (jeb galvojuma sliekšņa sistēma). Šī pieeja atrisina problēmu, ar ko saskaras katrs, kas piedalījies kopīgā finansēšanā – katrs dalībnieks vēlas būt pārliecināts, ka savu daļu samaksās visi atbalstītāji. Izmantojot “sakrāj un izlaid”, potenciālais autors nosaka, cik liels finansējums ir nepieciešams, lai darbu izveidotu un tas ir izdošanas sākuma slieksnis. Kāda starpniecības organizācija apņemas savākt ziedojumus. Organizācija reģistrē potenciālos ziedotājus un kad paredzamā summas pārsniedz slieksni (ieskaitot noteiktus procentus, kas organizācijai nepieciešami, lai nodrošinātu uzskaiti un segtu risku) organizācija slēdz ar potenciālo autoru līgumu, un tikai tad reģistrētie ziedotāji patiešām samaksā savu deklarēto summu.  Organizācija glabā naudu un izmaksā to autoram saskaņā ar noteikto plānu. Kad pēdējais maksājums ir pabeigts, darbs ir publiski pieejams ne tikai ziedotājiem, bet visai pasaulei. Ja darbs netiek radīts, organizācija atgriež naudu atpakaļ ziedotājiem no saviem rezerves fondiem.

Sakrāj un izlaid pieejai ir daudzas labas īpašības, kas nepiemīt monopolistiskajai uz autortiesībām balstītajai sistēmai. Gatavais darbs ir pieejams par brīvu visai pasaulei. Autors ir saņēmis atlīdzību. Ja viņš būtu vēlējies vairāk, viņš būtu prasījis vairāk un, ja tas nebūtu bijis par daudz, viņš to būtu saņēmis. Tie kas maksāja, samaksāja tikai tik, cik vēlējās un ne vairāk. Un visbeidzot, atbalstītāji neriskēja – ja nepieciešamā summa nebūtu savākta, viņiem tas neko nemaksātu.
Protams, ne visas metodes ir tik jaukas. Dažus gadus atpakaļ Feja Veldone (Fay Weldon) pieņēma Bulgari dārgakmeņu slīpētavas pasūtījumu, par to, ka uzrakstīs romānu, kurā svarīgu vietu ieņems Bulgari dārgakmeņi. Viņa to paveica, sarakstot romānu “Bulgari sakari“. Grāmatu sākotnēji bija paredzēts izdot ierobežotā metienā tikai korporācijas vajadzībām, bet Veldone atdeva to izdevējam publiskai izdošanai. Vai tas nozīmē, ka nākotnē visos mākslas darbos būs jāmeklē apslēptas korporāciju intereses? Iespējams, bet tas nav nekas jauns – produktu reklāma mākslas darbos tika ieviesta jau tradicionālo autortiesību laikā, un turpināja attīstīties kā tur, tā visur citur. Autortiesības nav ne korporāciju sponsorēšanas cēlonis ne arī to novērsējs. Raudzīties uz izdevēju biznesu kā komercializācijas novēršanas veidu būtu diezgan neatbilstoši īstenībai.

Šie ir tikai daži piemēri, kā atbalstīt radošu darbību bez autortiesībām. Ir vēl ļoti daudz paņēmienu ¹⁰, daudzas no tām  bija ieviestas vēl pirms internets piedāvāja ērtus mikromaksājumus. Un nav svarīgi, kuru no paņēmieniem autors izmanto. Svarīgi ir tas, ja var ērti samaksāt nelielas summas, autori atradīs veidu, kā pavairot šādu maksājumu skaitu līdz nepieciešamajiem apjomiem. Ekonomistiem, kas uzskata, ka tirgus visu saliks savās vietās, vajadzētu būt sajūsmā par šīm iespējām (tomēr daudzi nav, jo viņiem nepatīk jebkas, kas mazina vajadzību pēc īpašumtiesībām).

Brīvā programmatūra

Brīvo programmatūru, sauktu arī par atvērtā pirmkoda programmatūru ideoloģiskais tēvs ir programmētājs Ričards Stallmans, kurš izdomāja, kā izplatīt programmatūru veidā, kas ir pilnīgi pretējs autortiesībām. Tā vietā lai aizliegtu dalīšanos, šīs programmatūras licence apzināti atļauj un veicina to. Drīz vien šo ideju pārņēma daudzi citi programmētāji, un tā kā viņi varēja apmainīties ar programmām un neierobežoti papildināt tās, viņi pamazām izstrādāja ļoti apjomīgu kodu.

Daži paredzēja, ka pēc pirmās veiksmes projekts sāks bremzēties, kad tas būs sasniedzis tādu sarežģītību, ka būs nepieciešama centralizēta un hierarhiska pārvaldība. Bet tā vietā lai apstātos, brīvās programmatūras kustība attīstījās tik strauji, ka tas pārsteidza pat šīs kustības dalībniekus, un vēl šobrīd šī kustība tikai pieņemas spēkā. Tagad tā rada programmas ar tādām iespējām un kvalitāti, ka tā pārspēj pat labi zināmus īpašnieciskās programmatūras ražotājus. Brīvo programmatūru plaši pielieto visi sākot ar valdībām, starptautiskas korporācijām un bankām, un beidzot ar mājas datora lietotājiem. Apache tīmekļa serveri izmanto vairāk vietnēs, kā visus pārējos serverus kopā ņemtus. Brīvā programmatūra šobrīd ir visātrāk augošā daļa operētājsistēmu tirgū. Lai arī dažus brīvās programmatūras autorus algo kompānijas (tās piedāvā papildu pakalpojumus tiem dažiem šīs programmatūras lietotājiem, kas to vēlas), visi pārējie to dara brīvprātīgi savā brīvajā laikā. Katram brīvās programmatūras projektam ir savs pastāvēšanas iemesls, un katrs programmētājs palīdz, vadoties no  saviem apsvērumiem. Tomēr kopējais efekts ir lepns pierādījums autortiesību atcelšanai, jo pastāv milzīga un aktīva intelektuālās vērtības ražojoša kopiena, kas bez autortiesību likumiem ir sasniegusi tādu pašu vai vēl labāku rezultātu, kā viņu autortiesībās auklētie konkurenti.

Saskaņā ar tradicionālajiem autortiesību apsvērumiem tas nedrīkstētu notikt. Brīvā programmatūra ir publisks kopīpašums, šīs programmatūras autoru tiesības ir tikai priekš tam, lai noteiktu programmas radītājus, un neļautu kādam šo programmatūru “privatizēt”. Šie autori ir atteikušies no visām ekskluzīvajām tiesībām izņemot, tiesības būt zināmiem kā programmas autoriem. Viņi labprātīgi ir atgriezušies pasaulē, kāda tā bija pirms autortiesību likumu ieviešanas: viņi nepieprasa nodevas,  nenosaka izplatīšanas un darbu modificēšanas ierobežojumus. Programmas licence ļauj jebkuram lietot un izplatīt šo programmatūru, un jūs varat to izplatīt, nevienam neprasot atļauju. Ja vēlaties, varat to arī mainīt. Jūs pat varat to pārdot par naudu, tomēr pilnīgi dabīgi, ka par to ir grūti pieprasīt neadekvāti augstu samaksu, jo katrs, kam nav slinkums, to var iegūt par velti. Daudz izplatītāks ir paņēmiens rosināt citus katram pašam lejuplādēt programmas no interneta, bet par naudu pārdot pakalpojumus, piemēram, tehnisko atbalstu,  apmācību un pielāgošanu. Šie paņēmieni nav fantāzija. Ar to pelna pat lielu naudu daudzas programmatūras kompānijas, un tās maksā programmētājiem konkurētspējīgas algas, lai viņi rakstītu bezmaksas programmatūru. Bet galvenais nav tas, ka cilvēkiem par to maksā, jo dažiem maksā, bet daudziem ne. Galvenais ir tas, ka katru gadu tiek saražots neaptverams (pat pēc programmatūras industrijas standartiem) programmatūras daudzums, neizmantojot autortiesības.

Ja šis fenomens būtu novērojams tikai programmatūras izstrādē, to varētu uzskatīt par novirzi – programmatūra ir savādāka, programmētājiem pārmaksā, tāpēc tie var veltīt daudz laika neapmaksātam darbam u.tml. Bet tas nav tikai saistībā ar programmatūru. Ja apskatāties uzmanīgāk, šīs tendences ir novērojamas visur. Mūziķi ļauj lejuplādēt savus skaņdarbus internetā bez maksas, internetā ir brīvi pieejami teksti, sākot ar dienasgrāmatām, publicistikas un zinātniskiem darbiem, un beidzot ar fantastiku, daiļliteratūru un dzeju. Šo darbu apjoms jau sen vairs nav saskaitāms. Programmatūra nav fundamentāli savādāka par citiem digitālās informācijas veidiem. Tāpat kā dzejoļi, dziesmas, grāmatas un filmas, programmatūru var pārsūtīt, izmantojot ciparus. To var kopēt visu vai tikai daļu, to var mainīt, izmantot cita darba radīšanai un to var pat parodēt.

Iemesls, kāpēc autortiesības pirmie atmeta programmētāji, nebija tas, ka datoru programmas ir kaut kas īpašs, bet gan tas, ka programmētāji bija tā cilvēces daļa, kam pirmajiem bija pieejams internets. Pamazām arī citi radošo nozaru pārstāvji pamana, ka viņi var sēt savu darba sēklu vienkārši atļaujot kopēt, nevis izmantojot izdevēju centralizētās izplatīšanas ķēdes. Un pakāpeniski viņi labāk izvēlas šo veidu, jo viņiem nav daudz ko zaudēt, un tas ir vienkāršākais veids, kā atrast ceļu pie savas auditorijas. Un visvairāk autori iegūst tad, ja atsakās no autortiesību noteiktā monopola. 

Pat autortiesību pirmsākumos jautājums, vai autortiesības veicina jaunu darbu radīšanu, bija grūti atbildams. Ja tas bija neskaidrs tad, kāda ir atbilde tagad? Ir pilnīgi skaidrs, ja autortiesības līdz šim nebūtu pastāvējušas un kāds tās vēlētos ieviest tagad, tās netiktu ieviestas.

Autortiesību mīti

Ideja, ka šīs mašīnas lietošana māksliniekiem dara ļaunu, tiek apgāzta dienu no dienas – to pierāda pieejamie darbu miljoni, kuros ir pilnīgi skaidri zināms autors, bet tomēr tie ir pieejami par brīvu. Ja kāds tagad vēlētos apgalvot, ka ir steidzīgi nepieciešama stingra un centralizēta kontrole, ko katrs internetā drīkst vai nedrīkst kopēt, mēs pamatoti viņu uzskatītu par jukušu. Un tomēr, lai arī diplomātiski ietērptā valodā, tieši par šo ideju cīnās arvien stingrāko autortiesību likumu aizstāvji.

Šeit neiet runa par radīšanu un patiesuma uzplūdu brīžos industrijas pārstāvji pat tam klusi piekrīt. Lai arī sabiedrisko attiecību nolūkos industrijas līderi ik pa laikam runā par nabaga māksliniekiem, kam jānopelna iztika, viņu  runas daudz garākas ir par autortiesību ietekmi uz biznesu. 2003. gada 5. janvārī New York Times rakstā tika citēts Lerijs Kensvils (Larry Kenswil) no pasaules lielākās ierakstu kompānijas Universal Music Group: “Jūs nepērkat mūziku, jūs pērkat atslēgu. Tas ir DRM, un tas nodrošina biznesa modeli.”

Ir grūti atrast vēl precīzāku un īsāku industrijas kredo. Viņam vēl vajadzēja pateikt: “Tās ir autortiesības, un tās nodrošina biznesa modeli.”

Diemžēl visa ierakstu industrijas propaganda nav tik atklāta kā Kensvils. Piemēram, ASV ierakstu industrijas asociācija (RIAA), autortiesības savā tīmekļa vietnē http://www.riaa.org/ skaidro sekojošā veidā:

Atpazīstat? Tas ņemts no Rakstāmlietu ģildes – nesagrozīts autortiesību mīta pārstāsts, papildināts ar atsaucēm uz konkrētiem autoriem, lai rosinātu mūsu līdzjūtību pret nabaga rakstniekiem, kas spiesti cīnīties par savu taisnību. Protams, ka visi tie mākslinieki, kas tīri labi ir iztikuši bez autortiesībām, pēc RIAA domām nav pieminami. Profesora Petersona komentāri par ģildes atsaukšanos uz autoriem 18. gadsimta Anglijas parlamentā ir vienlīdz spēkā arī šodien: “Viņi  izmantoja šos argumentus, lai izraisītu simpātiju pret autoriem (savtīgi noklusējot par savu lomu autoru liktenī) un centās izvairīties no loģikas un prāta.”).

Nākamā rindkopa RIAA aprakstā par autortiesībām ir vēl briesmīgāka. Tajā ir ļoti īss autortiesību  vēstures izklāsts, pilns ar vēsturisku nenovēršamību, bet diezgan tukšs ar faktiem:

Autortiesību likums sākās ar Annas statūtiem, kas bija pirmais autortiesību likums, ko 1709. gadā pieņēma Britu parlaments. Tomēr autortiesību aizstāvēšanas likumi pastāvēja vēl pirms tam. No sākuma tā var šķist sausa vēsture, bet kopš šī precedenta, kurā nodibināja tiesību aizsardzību, ir aizvadīti gadsimti, un juridiskās cīņās ir veltītas lielas pūles un nauda.

Šis īsais apkopojums par autortiesībām ir salīdzināms ar sekojošu izklāstu par Kristoforu Kolumbu “Kristofors Kolumbs aizburāja uz Ameriku lai pierādītu, ka zeme ir apaļa un nodibinātu draudzību ar indiāņiem”. Jā, kopš tā laika ir daudz ieguldīts juridiskās cīņās, bet RIAA uzmanīgi nesaka, ne kas šo naudu ir tērējis, ne arī kādas detaļas par “mākslinieku tiesību aizstāvēšanas principiem” jo citādi tas sabojātu visu radīto priekšstatu. 

Tālākais saturs ir ieturēts līdzīgā garā, ar tik daudziem noklusējumiem, neprecizitātēm un pilnīgiem meliem, ka ir grūti iedomāties, kā kāds, kas ir veicis kaut virspusēju izpēti būtu spējīgs to uzrakstīt. Tā patiesībā ir zemas raudzes propaganda viņu nepārtrauktajā kampaņā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka autortiesības ir tik pat fundamentāls likums kā termodinamika.

RIAA arī izmanto vienu no izplatītākajiem paņēmieniem mūsdienu autortiesību aizsardzībā: pielīdzinot nelegālu kopēšanu nesaistītam, bet daudz nozīmīgākam pārkāpumam — plaģiātismam. Piemēram, bijušā RIAA vadītāja Hilarija Rozena (Hilary Rosen), mēdza uzstāties mācību iestādēs, mudinot studentus pieņemt industrijas viedokli par informācijas īpašumtiesībām. Viņa stāsta:

Vislabāk to ir parādīt ar līdzībām. Pajautāju viņiem, “Ko jūs darījāt pagājušajā nedēļā?” Viņi atbild, ka rakstīja darbu par to un to. Un es viņiem saku, “Ahā, jūs uzrakstījāt darbu un ieguvāt 10? Vai jums patiks, ja kāds cits paņems jūsu darbu un arī iegūs 10?” Šāds personisks jautājums par viņu ieguldīto darbu viņus patiešām uztrauc.

Tā kā cilvēki, kas kopē CD, parasti nemaina sākotnējā autora vārdu uz savējo, labāk uzdosim jautājumu, kāds Hilarijai patiešām bija jāuzdod: “Vai jūs uztrauktu, ka kāds izmantojot jūsu darba kopiju, gūtu idejas no tā, un tāpēc par savu darbu arī iegūtu 10?” Protams, ka studenti atbildētu “Nē, mūs tas pagodinātu!”, bet šādu atbildi viņa nevēlētos saņemt.

RIAA ar savu propagandu ir nepārspējama. Viņu vēstījums pēc būtības ir tāds pats kā visai pārējai ierakstu industrijai, kas nepārtraukti rībina bungas par to, ka satura apmaiņa pasliktinās mākslinieku reputāciju un viņu iespēju strādāt, neskatoties uz neskaitāmiem pierādījumiem, ka autortiesības viņiem tāpat nav nodrošinājušas īpaši labu dzīvi, un ka viņi ar vislielāko prieku turpinātu radīt bez tādām, ja vien paši varētu izplatīt savus darbus. Kad viņu kampaņas apraksta tā, kā šeit, tās šķiet nekaitīgas un smieklīgas. Bet savā cīņā par izdzīvošanu ar lieliem budžetiem un viltīgiem publicitātes speciālistiem, izdevēji ir panākuši pret viņiem pārsteidzoši labvēlīgu sabiedrības attieksmi. Ņemsim par piemēru nabaga sievieti, par kuru rakstīts International Herald Tribune 2003. gada 11. septembrī, saistībā ar RIAA failu izplatīšanas prāvu:

(Atliek tikai cerēt, ka atjautīgais 13-gadnieks spēs saglabāt savu saprātu, jo daudzi viņam apkārt acīmredzami to nespēj.)

Diemžēl, kombinācijā ar dziļām kabatām un vēl joprojām labvēlīgi noskaņoto sabiedrību, ierakstu industrija iegūst bīstamu ietekmi likumdošanā. Kopējā tendence ir brīdinoša: arvien vairāk pastiprinot fiziskos un juridiskos šķēršļus, kas paredzēti nelegālas kopēšanas ierobežošanai, tie rada nenovēršamu ietekmi uz jebkuru kopēšanu. Digitālās kopēšanas aizsardzības paņēmieni tiek nekontrolēti ieviesti datoru aparatūrā, tā vietā, lai to veiktu ar kontrolējamu un aizstājamu programmatūru. Un dažas kompānijas, kas veido saturu, arī ražo iekārtas, kurās šis saturs  tiek izplatīts un aplūkots. Vai esat nopircis datoru no Sony? Vai vēlaties arī nopirkt kādu disku no Sony mūzikas daļas? Tā ir tā pati kompānija un tās kreisā roka zina, ko dara labā. ¹¹ Ar valdības atbalstu šī kombinācija kļūst vēl spēcīgāka. Savienotajās valstīs tagad ir likums Digital Millennium Copyright Act, kas nosaka, ka digitālās kopēšanas aizsardzības apiešana ir nelikumīga rīcība, un nelikumīga ir pat programmas rakstīšana, kas to ļauj apiet. Diemžēl, tā kā šis mehānisms tiek iekļauts gandrīz visā ražotajā aparatūrā un nesējos, šis akts būtiski ierobežo arī citas kopēšanas darbības, piemēram tādas, kuras normālā gadījumā atbilstu mūsdienu autortiesību “godīgās izmantošanas” (fair   use) gadījumiem.

Ir būtiski saprast, ka šie blakusefekti nav ne nejauši gadījumi, ne arī neparedzētas sekas visumā labu gribošu mākslinieku aizstāvju pūlēm. Drīzāk tā ir vienotas stratēģijas daļa, kuras pamatā nav nekādas saistības ar radīšanas veicināšanu. Šie sazarotie industrijas pūliņi: publicitātes un juridiskās kampaņas, aparatūras risinājumi u.c., ir paredzēti tam, lai nepieļautu interneta nekontrolētu izmantošanu. Jebkura organizācija, kas ir pamatīgi investējusi kopēšanas kontrolē, nevar būt apmierināta redzot, ka veidojas sistēma, kurā kopēšana ir tik vienkārša kā peles klikšķis. Ar visiem iespējamajiem līdzekļiem šīs organizācijas centīsies noturēt “maksā par kopiju” modeli, kas ir bijis izmantots gadsimtiem, un tiek turpināts, neskatoties uz to, ka fundamentālie informācijas apstrādes likumi šo modeli ir padarījuši par novecojušu.

Lai arī autortiesību aizstāvji ir veiksmīgi panākuši jaunu likumu pieņemšanu un ir pat vinnējuši vienu otru prāvu, šīs uzvaras ir balstītas uz nedrošiem pamatiem. Cik ilgi vēl sabiedrība turpinās ticēt autortiesību maldiem, ka tās tika izgudrotas, lai veicinātu radošu darbību? Līdz šim šo mītu izdevās uzturēt tikai tāpēc, ka tajā bija mazs patiesības grauds: lai arī autortiesības neizgudroja autori, un tās nebija paredzētas viņu aizstāvēšanai, tās nodrošināja daudzu vērtīgu darbu izplatīšanu. Turklāt vēl arvien ir daudzi izdevēji (parasti mazi un vienam cilvēkam piederoši), kas rīkojas ar atzīstamu kulturālo atbildību, subsidējot nepelnošu, bet sabiedrībai svarīgu darbu izdošanu, izmantojot naudu, kas iegūta no bestselleriem. Dažkārt viņi pat pazaudē šajos darbos ieguldīto naudu. Bet, tā kā viņi ir ekonomiski saistīti ar liela apjoma izdevējiem, viņi tik un tā ir atkarīgi no autortiesībām. 

Vecā un jaunā pasaule

Tomēr grandioza kauja starp izdošanas industriju un kopējošo sabiedrību ar sarežģījumu, kulmināciju un atrisinājumu, kurā uzvarētājs iziet no putekļiem nav paredzama. Tā vietā notiks tas, ko mēs redzam jau tagad  – ir izveidojušās divas paralēlas mākslas darbu pasaules: īpašnieciskā un brīvā. Katru dienu arvien vairāk cilvēku pievienojas brīvajai pasaulei – pilnīgi brīvprātīgi un vadoties no visdažādākajiem apsvērumiem. Dažiem patīk tas, ka nav sargsuņu un mākslīgu šķēršļu. Dažiem patīk, ka darbs nopelna atzinību, balstoties tikai uz tā vērtību: lai arī brīvajā pasaulē netiek ierobežots tradicionālais mārketings, to arī īpaši neatbalsta, tāpēc cilvēku valodām un neatkarīgiem vērtējumiem šeit ir daudz nozīmīgāka loma. Daži iekļaujas brīvajā pasaulē, izmantojot to kā papildu iespēju, atdodot daļu no sava darba kā reklāmu vai eksperimentu. Daži saprot, ka iekļūt īpašnieciskajā pasaulē viņiem tik un tā neizdosies, un tāpēc viņi atdod sabiedrībai to kas viņiem ir tik un tā.
Jo brīvās pasaules materiālu paliek vairāk, jo tie kļūst atzītāki. Savā laikā atšķirība starp izdotu un neizdotu autoru bija tāda, ka jūs varējāt iegūt pirmā grāmatas, bet nevarējāt otrā. Izdošana kaut ko nozīmēja. No tās dvesa prestižs, un tas nozīmēja, ka kāds ir vērtējis jūsu darbu un atzinis to par vērtīgu sabiedrībai. Tagad starpība starp izdotu un neizdotu autoru ir nemanāma. Drīz vien izdošana nenozīmēs neko vairāk kā tikai to, ka kāds ir atzinis jūsu darbu masveida drukāšanai, un, iespējams, arī kādai reklāmas kampaņai. Tas var vairot darba popularitāti, bet tas principiāli nemaina darba pieejamību. Un būs arvien vairāk “neizdotu” vērtīgu darbu, tāpēc “izdošanas” trūkumu nevarēs uzskatīt par autora trūkumu. Lai arī brīvajā pasaulē neizmanto tradicionālās autortiesības, tajā ir novērojamas neoficiālas “atzinības tiesības”. Darbus regulāri kopē un tos izmanto atsaucoties, bet mēģinājumus krāpties un zagt atklāj ļoti ātri un publiski nosoda. Tas pats mehānisms, kas atvieglo kopēšanu, plaģiātismu padara ļoti sarežģītu. Ir grūti uzdot kāda cita darbu par savējo, ja ievadot Google meklētājā dažas frāzes var viegli atrast pirmavotu. Šo iespēju skolotāji regulāri izmanto jau tagad, lai pārbaudītu, vai studentu iesniegtie darbi nav plaģiāti.
Ar šādu konkurenci īpašnieciskā pasaule nevar pastāvēt mūžīgi, bet autortiesību likumu atcelšana nav obligāta. Mums jau ir dažādi dīvaini likumi, kas reālajā dzīvē netiek pielietoti. Patiesais spēks ir tas, ka autori paši var brīvi izvēlēties izplatīt savus darbus ar neierobežotām kopēšanas tiesībām, jo tas ir viņu interesēs. Vienu brīdi kļūs acīmredzams, ka visas interesantās lietas atrodas brīvajā pasaulē, un cilvēki pamazām vien kopsies prom no īpašnieciskās pasaules. Autortiesību likums formāli var palikt juridiskajos aktos, bet reālajā dzīvē tas netiks pielietots un no nelietošanas pamazām atrofēsies. 

Mums ir izvēles iespējas:

• Mēs varam mierīgi sēdēt un turpināt ticēt pasaciņām par autortiesībām, ļaut aparatūras ražotājiem iebūvēt “aizsardzību”, kas neļauj mums kopēt pat legāli kopējamus darbus, ļaut izdevējiem vēl vairāk ierobežot mūsu tiesības tik tālu, ka mēs vairs nespējam izdarīt pilnīgi neko, bailīgi neraugoties pār plecu.

• Mēs varam dzīvot pasaulē, kurā tāds jēdziens, kā “vairs neizdod” vai “reta grāmata” ir ne tikai novecojis, bet arī bezjēdzīgs. Mēs varam dzīvot auglīgā un krāšņā dārzā, kurā māksla nepārtraukti attīstās un bagātinās, un radoši cilvēki var nodot sabiedrībai savus darbus, negaidot kamēr izdevēja mārketinga daļa būs veikusi tirgus izpēti. Skolas vairs nebūs spiestas izmantot novecojušas mācību grāmatas tikai tāpēc, ka izdevēji tām noteikuši nesamērīgu cenu, un izmantojot datoru jūs vienmēr varēsiet dot draugiem klausīties dziesmas, kas patīk jums pašam. 

Lai to panāktu, ir jāatmet autortiesību mīts. Kopēšana nav zagšana un pirātisms. Tā ir darbība ko mēs esam veikuši miljoniem gadu, ilgi pirms autortiesību izgudrošanas, un mēs to varam darīt atkal, ja atbrīvosimies no vecmodīgas sešpadsmitā gadsimta cenzūras sistēmas.

Šis raksts ir izdots ar brīvām autortiesībām, un to var brīvi izplatīt, izmantot daļēji un mainīt. Ja izplatāt mainītu versiju, lūdzu attiecīgi norādiet pirmavotu.

Saites uzziņām

• Lawrence Lessig: Re-examining the remix

• Johanna Blakley: Lessons from fashion’s free culture

• Īss kopskats ir aizraujošā formā attēlots Ninas Peilejas multfilmā “Kopēšana nav zagšana”.
  

1. ^ L. Ray Patterson, “Copyright And ‘The Exclusive Right’ Of Authors”, University of Georgia School of Law, 1993, http://digitalcommons.law.uga.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1342&context=fac_artchop.
2. ^ Benjamin Kaplan, “An Unhurried View of Copyright”, Columbia University Press, 1967, pp. 4-5.
3. ^ Kopēšanas tiesības latviski politkorekti tulko kā autortiesības, bet angliski ir saglabājis monopola laika nosaukums kopēšanas tiesības.
4. ^ Patterson
5. ^ Kaplan, p. 6.
6. ^ Kaplan, pp. 7-9.
7. ^ S. H. Steinberg, “Five Hundred Years of Printing” pp. 106-114, British Library, 1996. http://www.questia.com/PM.qst?a=o&d=98652853
8. ^ Senāk likās, ka šī būs tāla nākotne, bet tagad jau ir pieejams http://www.lulu.com/.
9. ^ Piemēram, http://www.mp3.com/.
10. ^ John Kelsey, Bruce Schneier “The Street Performer Protocol and Digital Copyrights” http://firstmonday.org/htbin/cgiwrap/bin/ojs/index.php/fm/article/view/673/583.
11. ^ Tieši tāpat ir ar Apple iTunes un iPad.