Tomēr tagad, kad internets mums piedāvā praktiski nulles izplatīšanas izmaksas, vairs nav nekādas vajadzības ierobežot kopēšanu un maksāt par centralizētu izplatīšanu. Autortiesību atcelšana ir ne tikai iespējama, bet pat nepieciešama. Autori un viņu auditorija no tā iegūs gan finansiāli, gan emocionāli. Tā vietā, lai korporatīvie sargsuņi noteiktu, ko drīkst un ko nedrīkst izplatīt, var pielietot daudz precīzāku izplatīšanas procesu, kurā vērtē tikai darbu saturu. Mēs piedzīvosim atgriešanos daudz senākā un bagātākā laikmetā, kurā kopēšana, ideju pārņemšana un uzlabošana ir normāla radošā procesa sastāvdaļa. Un aizspriedums, ka autortiesības ir nepieciešamas, lai autori varētu sev nopelnīt iztiku, tiks atmaskots kā neapstiprinājusies hipotēze.

Tomēr tas var nenotikt, ja industrijai ļaus rīkoties tā, kā tā vēlas. Trīs gadsimtus izdevēji ir smagi strādājuši, slēpjot autortiesību pirmsākumus un sludinot mītu, ka tās ir izdomājuši rakstnieki un mākslinieki. Pat šodien viņi turpina arvien plašākas kampaņas, ieviešot arvien stingrākus likumus pret dalīšanos. Atsaucoties uz starptautiskos "praksi", valstu vadības pieņemt arvien drakoniskākus likumus, pat nemēģinot skaidrot pavalstniekiem, kam šie likumi dod labumu.

Šo pūliņu rezultāts ir labi redzams iedzīvotāju attieksmē pret failu izplatīšanas tiesas prāvām. Lai arī vairums iedzīvotāju piekrīt, ka šajos gadījumos industrijas pārstāvji ir pāršāvuši svītrai, tomēr viņi uzskata, ka principā izdevējiem ir taisnība, tikai sods esot piespriests pārāk bargs.

Nezinot autortiesību patiesos nolūkus, neviens nepamana, ka šāda attieksme patiesībā pilnībā atbilst industrijas vēlmēm. Patiesībā ierakstu industriju neinteresē, vai tā vinnē vai zaudē tiesas prāvu. Ilgtermiņā viņi pat neparedz novērst mainīšanos ar failiem. Viņi cīnās par kaut ko daudz vērtīgāku. Viņi cīnās par sabiedrības domu un attieksmi, ka radošam darba rezultātam kādam ir jāpieder, un ka tas, kam darbs pieder, kontrolē darba izplatīšanu. Situācijā ar Nabaga Mākslinieku, kam nepieciešamas autortiesības, lai nomaksātu kredītu, un Nedomājošām Masām, kas labprātāk nokopē dziesmu vai stāstu no interneta, nekā samaksā par to taisnīgu cenu, industrijai ir pārsteidzoši izdevīga. Daudz precīzākā vārda "kopēšana" vietā viņi lieto emocionālos "pirātisms" un "zagšana", it kā nebūtu starpības, vai jums nozog divriteni (un tad ar to jūs vairs nevarat braukt) un dziesmas kopēšanu (jo tad jūs abi varat klausīties to pašu dziesmu). Vēl jo vairāk, industrijas propaganda ir radījusi vispārēju nostāju, ka vairums autoru nopelna sev iztiku ar autortiesībām, un ka bez autortiesībām intelektuālais dzinējspēks apstāsies un māksliniekiem nebūs ne līdzekļu, ne motivācijas radīt jaunus darbus.

Tomēr uzmanīgāk aplūkojot autortiesību vēsturi, atklājas, ka tās nekad nav bijušas galvenais faktors darbu radīšanā. Autortiesības ir radušās Anglijā sešpadsmitajā gadsimtā, privatizējot valdības cenzūru. Tā nebija pēkšņi radusies autoru prasība aizsargāt viņu tiesības un ierobežot cilvēkus kopēt viņu darbus. Tieši otrādi, autori kopēšanu uzskatīja nevis par zagšanu, bet gan uzskatīja to par cieņas apliecinājumu.

Internets ar tā momentāno un praktiski bezmaksas izplatīšanas iespēju ir padarījis šo biznesu par novecojušu. Un ne tikai novecojušu, bet par šķērsli sabiedrības tālākai attīstībai, lai ko arī neapgalvotu autortiesību aizstāvji. Aizliegums cilvēkiem brīvi dalīties ar informāciju apmierina neviena cita, kā tikai izdevēju intereses. Lai arī industrija vēlas, lai mēs ticam, ka izplatīšanas aizliegumi ir saistīti ar autoru iztikas nodrošināšanu, viņu apgalvojumi neiztur pat nelielu pārbaudi. Lielākajai autoru daļai autortiesības nedod nekādu ekonomisku labumu. Protams, ir dažas retas zvaigznes (dažas no tām diezgan talantīgas), kuru darbus šī industrija atbalsta. Šīs zvaigznes iegūst investīciju lauvas tiesu un attiecīgi rada arī lielāko daļu investoru peļņas, kurā tie dalās ar autoru uz daudz labvēlīgiem noteikumiem kā parasti, jo autoram šādā gadījumā ir daudz lielāka ietekme. Nav brīnums, ka šīs zvaigznes industrija izmanto kā autortiesību labumu piemērus.

Tomēr uzskatīt, ka šie daži piemēri parāda dzīves īstenību, būtu reklāmas jaukšana ar realitāti. Vairumam autoru dzīve nebūt nav tik rožaina, un nekad nebūs, ja šī sistēma netiks sagrauta. Un tāpēc pat pēc trīssimt autortiesību gadiem ir saglabājies dzīvs stereotips par trūcīgo mākslinieku.

Izdošanas industrijas autortiesību kampaņas veic tikai savās savtīgajās interesēs, un tas mūs noved līdz acīmredzamai izvēlei:

• noraudzīties, kā arvien lielāka mūsu kultūras mantojuma daļa tiek pārvērsta naudas mašīnā, kas mums izmaksā arvien dārgāk,
• atmest autortiesību mītu un izmantot labākus sadarbības veidus.